Filmu “Florense Fostere Dženkinsa” vērot ir amizanti.
Tā veltīta dāmai, kas pagājušā gadsimta pirmajā pusē dēvēta par “sliktāko operdziedātāju pasaulē”.
Tomēr šo lomu atveido oskarotākā, tātad, secināsim, mūslaiku “izcilākā kinoaktrise pasaulē”.
Stāsts ir par to, kā bagāta kundzīte, kas mīl mūziku, vēlas arī pati dziedāt, kaut arī ne mazdrusciņ nav apveltīta ar dziedātājas dotībām.
Visi “dīvai” izdabā. Bet jau sākotnēji rodas šaubu migla – vai tiešām tikai viņas bagātību dēļ? No aktieru spēles var nojaust – ne tikai un ne gluži. Florensē ir kaut kas zināmā mērā… unikāls. Kāds talants, kas ir pāri dziedātajas netalantīgumam un komiskajai vēlmei apiet un neņemt vērā šo faktu. Runāts tiek par viņas labestību, jautro dabu un nesavtīgo raksturu…
Florensi viņas vīrs rūpīgi sargā no patiesības uzzināšanas, proti, ka viņa ļoti slikti dzied. Tiek piekukuļoti kritiķi, dāsni tiek maksāts dziedātājas apjūsmotājiem, karsējiem un slavinātājiem… Lai tikai “nedziedātāju” noturētu ilūzijās par to, ka viņas dzīves sapņi realizējas – viņa dzied!
Līdz beigās Florenses rokās nonāk rūpīgi slēptā avīze ar PATIESĪBU – viņas dziedājums esot briesmīgs! Florense sabrūk un mirst.
Filmas sižets vairāk vai mazāk veiksmīgi burzguļo uz priekšu, raisot smaidu. Ir pat izcils Saimona Helberga darbs pianista Makmūna lomā. Un allaž apburošā Merila Strīpa titullomā. Arī Hjū Grānts pārliecina dziedātājas vīra tēlā.
Tomēr visu laiku neatstāj sajūta – tūdaļ taču būs kāds klikšķis, kas visu notiekošo apvērsīs kājām gaisā, liks ieraudzīt no jauna rakursa.
Jo – kāpēc tad citādi par šādu tematu būtu jāveido filma? Kur tad slēpjas šī mākslas darba jēga un paradokss? Taču ne jau ņirgās par izgāzušos trallinātāju.
Manuprāt, pie tā mēs nonākam filmas finālā.
Proti, – vai sasniegumu summa ir visu vērtību mērs?
Beigās Florense atzīst, ka ir slikti dziedājusi, taču nevar teikt, ka NAV dziedājusi. Varētu izklausīties komiski, ja vien viņa to neteiktu traģiski dziestošā intonācijā, gulēdama uz nāves gultas.
Un te laikam arī slēpjas tā kāri gaidītā atskārta, kas izskan kā vēlme kaut ko svarīgu pateikt par dzīvi kopumā. Florense zemtekstā ir kā saka: es nemācēju dzīvot, bet nevarētu teikt, ka es NEDZĪVOJU.
Proti, daudzi ļautiņi neprot dzīvot, vai tiem nesanāk, vai neveicas… Tomēr – visiem dzīvot taču NĀKAS, māki vai nemāki.
Nu tad – varbūt to arī ir vērts darīt – uzdrīkstēties dzīvot. Neatkarīgi no prasmes, talanta, spējām, iemaņām, gudrības un garantijām par izdošanos.
Jo – daudzi jau tā arī neuzdrošinās…
Un – brīžiem šķietamais rezultāts nav īstais rezultāts.
