„Dirty Deal Teatro” izrāde „Andrievs Niedra” fascinē.
Bet kur slēpjas šī uzveduma garšas noslēpums?
Pirmais vārds, kas iešaujas prātā,… filigrānums? (Skatos Tildes vārdnīcā – nav tāda vārda.) Skrupulozums? Mēs dzirdam kaut ko autentisku, īsti nezinot, cik lielā mērā dzirdamais un redzamais ir patiess, bet ticam tam, ka notiekošais ir izšķirīgi nozīmīgs. Tam, ka mums šeit tiek nodots kāds svarīgs vēstījums – ar visiem mīkstajiem l un mīkstinātajiem ŗ (jā, starp citu, tie ir pamanāmi A.Niedras, bet ne viņa laikabiedru runā – paradokss?).
Turklāt virzība ir manāma ne tik daudz sižetā, cik izrādes skatītāja uztveres procesā – metaforiskums ir daudzslāņains, un mēs, skatītāji, atvasinām stāstu savā prātā un emocijās.
Fakti, apgalvojumi, argumenti un pretargumenti izrādē tiek bārstīti kā no pārpilnības raga, skatītājs ātri vien, manuprāt, var apjukt, ja vien viņš nav ļoti advancēts vēstures jautājumos. Vai taisnība Ulmanim, vai Niedram, vai vēl citiem… (Un brīžiem atsaucu atmiņā gida laikus, kad stipri piedomāju, cik daudz cilvēki var uztvert, ja gaduskaitļi, notikumi un atsauces tiem līst pāri aumaļām.) Izrādes vēsturiskais ekskurss mudž no faktiem, izsmalcinātas, asprātīgas retorikas, taču paliekošais ir kas cits, – tie tik tikko tveramie tēli, kas raisās skatītāja apziņā un tai burzguļošanai piešķir jēgu.
Šajā periodā, kad daudziem notiekošais ir līdz kaklam un iedziļināšanās sendienās (kur nu vēl tik ietiepīgi rūpīga) ir kā dadzis acīs – kas mums rūp un kas nerūp šajā aptrakušajā izdzīvošanas gaitā, kas mums liekas svarīgs, kas nesvarīgs?
4 dienas, par kurām Niedra runā un kurās Rīgas atbrīvošana kavējas, sasaucas ar kādām citām „4 dienām jūnijā”, kuras reiz aprakstīja R.Staprāns, uzburot K.Ulmani padomju ultimāta situācijā. (Starp citu, viens no Niedras gūstītājiem uzvedumā izrādās kāds Staprāns.)
Maļoties cauri kā starpniekam, Niedram nākas nemitīgi urdīties tajā, kas ir labākais valstij un nākotnei. Arī šī izmisīgā patiesības meklēšana disonē ar to, ko mēs šobrīd apzīmējam ar vārdu patriotisms un to, cik mēs esam gatavi domāt par to, kas tad Dzimtenei ir labāk.
Gandrīz Šveikam līdzīgais asprātis Niedra, kas sagūstīts nepārstāj sprēgāt kā sitkomā, vērš to par tādu kā traģikomisku izdzīvošanas klaunādi. Skumja recepte bezjēdzīgu procesu virpuļu viducī.
Andrieva Niedras skolasbiedrs, kas izrādi iesāk ar paradoksālu grāmatas dāvināšanu, izskaidro, kādā veidā Andrievi Niedras cauri laikiem ir šūpojušies starp brīvības cīņām, padomiju un neatkarības laikiem… Te ir kāda jēgas virsskaņa: cīnīšanās un pēc tam pielāgošanās – izdzīvošanas sasodītā nepieciešamība (izrādē tā ir jaušama arī tiešā, muzikālā veidā).
Noslēguma aina, kurā sākumā stāstītais noslēdzas kā gredzena kompozīcijā – tiek minēts, kuras tradīcijas dēļ notiek Ulmaņa un Niedras kafijas dzeršanu nu jau citā paaudzē…
Bet galvenais, kas uzrunā – šo nebeidzamo kašķu pārmantojamība, šis samilzušais strīdu mantojums! Jā, vienmēr apzinoties, ka strīdos dzimst patiesība. Taču – mirst, jā, kas? – brīvības un taisnības cīnītāji, kamēr pati brīvība švunkājas brīvību ne visai stingri turošās rokās…
Patiess prieks vērot divus lieliskus aktierus – Kārli Krūmiņu un Emīlu Kivlenieku Valtera Sīļa iestudējumā.
