Priecē Rīgas Krievu teātra tēla sakoptība – ir bildes no dažādiem laika periodiem, 1. stāva vestibilā kā dzīva nosēdināta viena no teātra nosaukuma daļām – pats Mihails Čehovs. Tīkami. Un, protams, teātra atrašanās vieta – ideāla, lai daudziem varētu pārtapt par intriģējošu Rīgas iepazīšanas daļu – arī Reinholda Šmēlinga arhitektūras dēļ.
Priecē arī tas, ka šis teātris nav tikai pašpietiekama, no Latvijas konteksta izrauta matrjoška pasaules plašajai krievu kopienai. Ir izrādes, kas uzrāda apjausmu par krievu – latviešu kultūras sadarbību te un kļūst unikālas. Tas būtu jāpatur prātā – situācijā, kad latviešu un krievu ikdienas gaitas rit gluži vai kā divās paralēlās pasaulēs. Turklāt šāda „pastkartīte”, kas paliks krievu atmiņā no ceļojumu pa Latviju, šķiet vērtīgāka par daudzām citām.
Piemēram, populārā izrāde „Tango ar Stroku”. Dramaturgs A.Ščerbaks radījis saistošu stāstu par „Rīgas tango karali”, un teātris ar Jakovu Rafalsonu galvenajā lomā to atzīstamā līmenī izstāsta. Ir meklēti būtiski konflikti komponista dzīvē. Īpaši amizanti ir tas, ka tiek nospēlēta arī tāda vēsturiska persona, kā bijusī padomjlaiku kultūras ministre Furceva.
Līdzās senām, 20. – 40. gadu melodijām skan daudz jauku, trāpīgu izteicienu. Piemēram, „labāk runāt labu par sevi nekā sliktu par citiem”.
Starp citu, zālē bija daudz latviešu. Un – arī par titriem latviešu valodā ir padomāts.
