* * *
es palaidu un neturēju
tu smieklus sēji un es smēju
nu spiež pie zemes vaina smaga
neviens man tevi nenozaga
vien migla bradā kur reiz zēla
neviens man tevi nenocēla
mans mazdārziņš ar puķu stādiem
nu turas vien uz pāris kātiem
kaut mauriņš noravēts un appļauts
es jūtu vairāk kā man atļauts
