ES ESMU ŠEIT

Ja filma „Es esmu šeit” nebūtu tapusi, tā būtu jāizdomā! Tik dabiski režisors un scenārists Renārs Vimba uzzīmē vienu no būtiskākajiem šīlaika sabiedrības vaibstiem – emigrantu aiz sevis mājās atstāto paaudzi. Tā ir fiziski pamesta, kaut mātes un tēvi pārpumpē tiem naudas žūksnīšus. Šī ir Latvijas nāciju tālāk veidojoša, Māras Zālītes vārdiem, „bāreņu tautas” jaunā daļa. Vecmāmiņas kļūst par mūslaiku „bērnunamiem”. (Filmā – Rutas Birgeres skopi uzburts, spoži atveidots tēls.) Kur morāles norma („vajag taču atdot parādus”) izkropļojas par nākamo paaudžu aplaupošu, sabiedrības akceptētu pašnīcināšanos.

Kāpēc šī filma tā uzrunā? Ne tikai tāpēc, ka tematiski trāpījusi desmitniekā. Arī tāpēc, ka nesteidzīgi un pamatīgi it visā no ekrāna viļņo profesionālisms un talants.

Piemēram, aktierdarbos. Rajas tēlā Elīna Vaska smalki un dabiski spējusi notvert tās psiholoģiskās un vizuālās pārvērtības, kas tīni pamazām vērš par pieaugušu, nobriedušu sievieti. Viņai labs līdzbiedrs ir brālis Robis (Andžejs Jānis Lilientāls), kurš tiklab alkst pēc pankūkām, kā dzerstiņa.

Smukā Angļu valodas skolotāja (Edgars Samītis) grēcīgais sakars ar nepilngadīgo Raju mazpilsētas ierobežotajās aprindās uztverams gandrīz kā neizbēgams. Starp citu, tā sagadījies, ka šis skolotājs ir iežmiegts radušās situācijas spīlēs tikpat ļoti, kā „Izlaiduma gada” galvenā varone – skolotāja. Un, ja vēl atceramies „Mammu, es tevi mīlu” un „Modri”, tad jāatzīst, ka pēdējos gados jaunu cilvēku izdzīvošanas līkloči ir atklājuši spožas virāžas latviešu kino.

Kolorīta ir Zanes Jančevskas Sociālā darbiniece un Indras Briķes Skolas direktore. Žilbinoši ir arī tas, kā Pastnieks (Arno Upenieks) kūst par saņemto dzeramnaudu un tā arī nepūlas sagaidīt pensijas saņēmēju, kas nebūt netup ilgi uz poda, kā viņam teikts, bet īstenībā jau kādu laiciņu „atpūšas ābeļu dārzā”.

Bet, protams, vissatriecošākā ir aina ar Rajas Mammu. Lakoniskiem žestiem un replikām Rēzija Kalniņa uzbur veselu pasauli, prātam neaptveramu, bet reāli esošu. Tajā ir cerības par nākotni un nesen dzimušo bērnu, pilnīga nevēlēšanās pieņemt agrākos bērnus (aktrise gandrīz burtiski saļimst, ieraugot „savā Anglijā” atklenderējušo, pašas novārtā pamesto meitu), paššaustoša atruna, cik viņa ir slikta māte (it kā pasakot to skaļi un iztēlojot sevi par upuri, kaut kas mainītos) un nekautri tēvišķs vēlējums ar cerīgu smaidu uz lūpām parūpēties par brāli (it kā sakot: tu taču esi liela meitene un noteikti būsi labāka gādātāja par mani, īsto māti). Ne sasveicināšanās, ne samīļošanas, nemaz nerunājot par aicinājumu ienākt dzīvoklī.

Man patika režisora R.Vimbas intervijā paustais, ka viņam ir bijis svarīgi visiem tēliem būt advokātam un kā scenāristam veidot tos ar minimāliem triepieniem. Tas tik tiešām dod plašu telpu skatītājam – gan emocionālam pārdzīvojumam, gan, pārdomām par to, kas ir viņa „anglijas”, nomale, pamestais, cerētais, noraidītais…

Un Ērika Ešenvalda mūzika ir tieši tik aizkustinoša, lai filmā ierakstītos neuzbāzīgi, taču tik klātesoši.

Biezs, skarbs, saviļņojošs darbs.



Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Aizpildīšanai obligātie laukumi *

*

*