Par seriāla „Kāršu namiņš” (House of Cards) popularitātes 3 vaļiem varētu nosaukt šādus.
- Tas ņammīgi apmierina publikas interesi ieglūnēt prezidentu dzīves virtuvē un patīksmināties par augsti stāvošu personu glancēti sačakarēto esību;
- „Kāršu namiņam”, neskatoties uz trauslo nosaukumu, ir stipra dramaturģiskā uzbūve. Tā spēj noturēt uzmanību 3 sezonu garumā, turklāt tik rafinēti, ka, sagaidot 4. sezonu, mēs patiesībā joprojām neesam tikuši klāt skaudrajai patiesībai, kas īsti notur stindzinoši ciešā laulībā prezidentu (Kevins Speisijs) un viņa apburošo sievu (Robina Raita). Abu mākslinieku harizma un glance ļauj sekot līdzi plēsonīgam un reizē maigam attiecību dzīvnieciskumam ar neatslābstošu interesi. Starp citu, visu trīs sezonu kopumā piedāvātajās 39 sērijas ir tikai 2 mājieni par šī laulātā pāra intimitāti – viens seksuāls mierinājuma akts pēc politiskām neveiksmēm starptautiskā frontē un viens biseksuāla seksiņa sākums prezidentam, viņa sievai un abu miesassargam. Tāda, lūk, pieticīga seksa bilance.
- Neskatoties uz izgudro sižetu un smalki noausto attiecību deķi, tā saucamajai „tantei no Bauskas” (amerikāniskāk gan laikam būtu – kādai „mem no Oklendas”) ir iespēja identificēties. Turklāt – ne tik daudz ar varas eliti, cik ar varas mehānismiem, kas nav sveši jebkuram no mums. Proti, katram dzīve ir kā Baltais nams ar visiem vadoņiem, izpildītājiem, aptecētājiem, šaubu sējējiem, mierinātājiem, baltām un nebaltām dienām. Bet galā jātiek – vien pašam.
Seriāls ir aizraujošs, to var noskatīties vienā elpas vilcienā (ja skatās internetā).
Kas visvairāk uzrunāja? Skaidrs skats uz to, ka attiecības mūsu dzīvē neiedalās tikai draudzīgās vai nedraudzīgās. Pa starpu ir ļoti daudz kā neitrāla, formāla, lietišķa, sāja – un tas viss sajaucas ķīmiski spridzīgā kokteilī, kuru baudot vai, pareizāk sakot, vienkārši nemitīgi strebjot, ir jādzīvo vien tālāk. Vienalga – vai tu noreibsti, vai vem, vai tomēr paliec skaidrā.
Te ir dzīve ar visu tās draņķību un nenomērdējamām cerībām uz spozmi.
Filmā starp Baltā nama aptecētājiem nevalda tikai sterili lietišķas darba attiecības, nē, tās vijīgi turpinās gultā, pēc tam noved pie slepkavības mēģinājumiem un tad atkal uzcerētu labumu dēļ – pie kaismīgas salabšanas; pēc pretīgām nodevībām seko… pat ne draudzība, bet darba dēļ paģērēta apkampšanās un cīnīšanās vienos ierakumos.
Manuprāt, mūsdienu cilvēkam tieši tas sagādā daudz mīklu – kā pieņemt, ka pat pēc attiecību lēktiem, atslābumiem, agonijām un atkal atdzimšanas dzīve turpinās un – tajā pašā paziņu, līdzdarboņu, draugu un ienaidnieku lokā, ne jau kaut kur citur. Un – nākas to norīt. Un – ja nav spēju piedot, tad tomēr jāsagrābsta sevī vismaz tik daudz spēku, lai samierinātos un dzīvotu tālāk.
Negaidītākais no visiem turpinājumiem ir 3. sezonas 6. sērija – brīdis, kad Amerikāņu prezidenta sieva nespēj izpildīt savu misiju – aizvest no Krievijas atpakaļ uz Ameriku geju aktīvistu. Jo viņš vienkārši atsakās atstāt Krievijas cietumu. Un Pirmajai lēdijai neienāk prātā nekas cits, kā palikt ar viņu cietumā tik ilgi, kamēr Krievija neizpildīs viņa prasības. Kādas tās ir, par to uzzināsit seriālā, taču skaidrs, ka Krievija tās var piepildīt vien tad, kad pūcei aste ziedēs. Tomēr zīmīgi, ka filmas krievu prezidents Petrovs (ļoti jau nu uztaisīts kā Putins) parādās ne vien kā amerikāņu prezidenta Andervuda pretinieks, bet arī… kā viņa domu, rīcības un loģikas dvīnis. Tāds ar tādu… pastāv uz savstarpējas paritātes pamata.
Varbūt tā ir šī seriāla biedējošākā ziņa – veca kā pasaule un tomēr ikreiz elpu aizklapējoša – mēs dzīvojam gaistošā, viegli uzliesmojošā pasaulē ar neskaidriem mērķiem, apšaubāmiem to sasniegšanas ceļiem, nejaušībām un personisku motīvu diktētiem globālu notikumu risinājumiem.
„Kāršu namiņš” nav vien metafora Baltā nama intrigu pīšanas virtuozitātei un trauslumam, bet arī tramīgs atgādinājums par mūsu katra dzīves mērķu, centienu un motīvu vārajām būvēm.
