Filma „Jaunība” ir režisora Paolo Sorrentīno spožs meistardarbs, kam izdodas cilvēka vecuma norietu parādīt kā izsmalcinātu gleznu galeriju, kurā mūža noriets iegūst jaunu, dzejisku skaistumu. Kuru iekrāso to atmiņu drumslas, kas ikdienu vērš par paciešamu dzīves periodu.
Jau šī paša režisora „Dižais skaistums” bangoja no senatnīguma izgaršošanas, arī personības pilnbrieda glorifikācijas.
„Jaunības” sižets galvenokārt stāsta par diviem sirmiem kungiem dzīves nogalē, kas ir draugi un, kā paši saka, dalās galvenokārt tikai ar labajām ziņām par savu dzīvi. Komponists un Režisors.
Kas par dialogiem! Varētu likties, ka personāži runā vien sentencēs vai aforismus, taču dramaturģiju rada tieši negaidītais to salikums. Un dzīves izsāpētās gudrības šķiet izsmalcinātas pat savā vienkāršībā.
Piemēram, metafora par mācīšanos braukt ar riteni, kam neizbēgami seko krišana no tā. Izrādās, filmas tēla – režisora – apziņā tā ir iegravējusies kā pirmā iekāre pret meiteni, kas arī vecumā tiek atkārtota – jau pērkama piedzīvojuma paskatā.
Un kur nu vēl Džeina Fonda. Ar spožu skatienu, milzumsmalkām krunciņām nežēlīgos tuvplānos un visiem saviem neskaitāmajiem gadiem, kuru cipars parīt būs jau pilni 78.
Paradoksi kompozīcijā – komponists, kurš atsakās Anglijas Karalienei diriģēt savu slavenāko skaņdarbu „Vienkāršās dziesmas”, beigās to tomēr dara. Nu jā, Šveices viesnīcas / sanatorijas ārsts viņam saka: kad Jūs iziesiet no šejienes, jūs sastapsit jaunību. Varbūt jaunības satveršana ir vien mirkļi, aizķērušās jūtas un iekāres pilnas ilūzijas par varbūtībām. Un vecums tā pati jaunība vien ir, tikai citā formā?
Gleznas. Tā var saukt ik kadru, un priecāties, ka mirkļi tik tiešām pieder nevis jaunībai vai vecumam, bet mūžībai. Paulo Sarontīno to saredz un spēj mums parādīt.
