Sekot idejai. Atsekot idejai. Ak, šī tviteriskā vaļība!
Sekot svarīgajiem. Sekot turpinājumiem, atkarības papēdīšu aicinošās dipoņas iestigotajām sliedēm.
Pēc kā vadāmies? Pie kā novedami – pie mērķa vai vienkārši gala?
Švīkst šaustošās ikdienas rūpju zigzaga pātadziņu cirtieni – sūrst rutīnas rētas.
Kurp kurpes ved? Es aši sekoju… pašam? Vai pašiņiem?
Brīvei, vaļai, patvaļai?
Ierobežotajā sevis platībā… kur īsti paslēpusies patība?
Varbūt labāk sekot nenoskārstai vajadzībai?
Apstākļu mainība ainu padarījusi akvarelisku.
Aiz loga un aiz brillēm kopumā.
Ko paģērē iekšup vērstais skatiens? Uz priekšu! Pleties, audz, esi daudz!
Kas īsti notikumu attīstībā būs īstība? Tā atvažos. Tā satīstīs?
Uzlīst rudens brīvestības siltie lieti, un nevilšus nodrebi – ka tik ziemas nenoskāršamais sals mūs priekšlaicīgi nesaskulpturē pieminekļos.
Pieskaras atskārta: kurā brīdī mēs esam Kristus sekotāji un kurā – Kristus līdzskrējēji?
