Noskatījos krievu filmu „Čekists” un nodomāju…
Re, kā mēs vispārinām. Latviešu filma, krievu filma, vācu filma, amerikāņu filma… Autori, gluži negribot, it kā ir pakļauti savu māksliniecisko ideju nacionālam vispārinājumam. Tā ir krievu filma.
Nāk atmiņā padomiskās raizes, ka padomju cilvēkam ārzemēs jāuzvedas, apzinoties to, ka pēc viņa spriež par visu nāciju. Taču, piemēram, šo „Čekistu” pašā Krievijā neesot ļauts rādīt televīzijā. Tātad – kā ir ar savas nācijas pārstāvja uzvedību starp savējiem? Vai drīkst rādīt pašiem savu elli?
Filma kļūst itin simboliska. Jo tā rāda tādu tautas pašiznīcināšanās „bespredelu” kā lopkautuvi. Interesanti, kas notiek ar tautas psiholoģiskajām aizsardzībām, sajūtot uzbrukumu tās godam un krietnumam? Izkaut? Vai nu negoda cēlējus, vai godu. Vai atmiņas nomērīt „te un tagad” sektorā, citādi var nākties sašķobīties prātā.
Jo prāts it kā ir dzirdējis, bet atsakās pieņemt filmā redzēto kā bijušu realitāti.
Un arī šodien ikreiz brīnāmies, kas notiek pasaulē. It kā ir, it kā nav. Jo vai tad tā var būt?
Ar kādu bagāžu uz pleciem esam te ieradušies? Un – kas iesējas nākamajās paaudzēs?
Jā, starp citu, filmā „Čekists” vienu no briesmoņiem sauc par Jāni.
„Kur tu teci, kur tu teci…”
