Antipātija – strikta un plaša. Un tomēr tā gozējas vienskaitlī. Visvieglāk paķeramais stāvoklis. Aizsargmehānisms. Brīžiem tas sagrābj mūs, ieraugot savu negatīvo īpašību spoguļattēlu citos. Iespēja izpaust vai vismaz uzjundīt savas negācijas, dažbrīd pat patīksminoties vai lepojoties ar šo savu „anti” „patosu”. Nepatika, pretīgums. Kriticisms. Nav pat jāpiepūlas – lūdzu, tikko pasauc, ir klāt…
Simpātijas – hm, šī izjūta jau nāk ne vien ar patiku, bet arī ar daudzskaitli, lai gan brīžiem – arī ar smeldzi un jautājumu: kā tās saderas ar vārdu abpusējas vai savstarpējas. Labākais, ka šis „patoss” jau izskatās kā „jūtas bariņā” – simpātijas, „kopā jautrāk”. Un būsim mierīgi – simpātiju trūkums ne vienmēr ir antipātijas, lai gan savā kabatas vārdnīciņā labprāt to definējam tieši šādi. Tomēr – patika, līdzjūtība, pievilcības pievilkšanās – simpātiju gaisīgajā mākonī tomēr ir tik daudz cerīga!
Bet empātija? Pēc maniem novērojumiem šī –pātija vai „patoss” brīžiem rada pārpratumus. Piemēram, daži to atceras tad, kad pieķer sevi pie domas, ka tās ir maz vai pietrūkst. Dažkārt ar to domā siltu, uzmundrinošu, atzinības pilnu attieksmi pret cilvēku neatkarīgi no viņa emocionālā stāvokļa. Garām!
Empātija ir tik vien kā pašsaprotamā spēja iejusties citas personas emocionālajā stāvoklī, izjust to pašu pārdzīvojumu, uztvert to stāvokli…
Vai tad tiešām mums šīs īpašības būtu pamaz? Varbūt dažkārt mums misējas ar šo vārdu, tāpēc ka ir grūti pieņemt, ka vispār kaut kas tāds ir, kā „just”. Kaut vai pašam sevi. Kur nu vēl kādu citu. Diez vai empātija mums ir sveša, mēs tik varbūt neprotam tās esamību formulēt sev pietiekami labvēlīgi.
Just kopā. Un viss.
