Šodien Forum Cinemas noskatījos 4 latviešu īsfilmas: „Rebeka”, „Rīga – 2041”, „Spoguļvīrs”, „Tukšās zemes ritmi”.
Pirmais teikums, kas ienāk prātā: visas ir taisītas „no sirds”, bet „ne uz sirdi”, vairāk – no veidotāju sirds uz skatītāju prātu. Proti, ir saprotams „vajadzīgs” vai labi domāts temats, kas smuki uzgulst kā glītas putiņas virs ne visai stipri brūvētas kafijas. Acu priekšā uznirst projektu nepieciešami caursitamie pirmsākumi, kam sākotnēji tik ļoti acīmredzot gribējies noticēt.
„Rebekas” sižets iemudžinās visai nepārliecinošā notikumā, kas klaiņo starp komēdijas un spriedzes žanriem. Tomēr priecē labi izturēta vīna cienīgā talanta A.Keiša Harija tēla veidojums – ik kustība, ik vaibsts uzbur dzīvu tipāžu. Taču – vai bija vērts tik sirdīgi dauzīt Kārļa Tola atveidoto varoni, tērēt pulka daudz patronu un dzīvību, lai tiktu pie tik demonstratīvi nepārliecinošas, nekādas „laimīgās dzīves”? Blaumaņa personāža vārdiem runājot, „cerība man ir, bet ticības man nav” (par to laimi beigās).
„Rīga – 2041” priecē ar latviešu filmām neraksturīgo 3D brillīšu piešķiršanu skatītājam. Par burvīgiem gribas saukt interjerus – nudien stilīgi, īpaši D.Gaideļa varoņa cietuma cellei radniecīgais miteklis. Tomēr ideja atkal gozējas pa priekšu tās iedzīvinājumam („skaistuma un laimes kults ir slikti”), kamēr filmas miesa pūlas to panākt. Par tīkamu pārsteigumu varētu nosaukt D.Gaideļa un S.Kļaviņas varoņu kanalizācijā aizskaloto esības tīrradņu satikšanos, kas – atšķirībā no saviem uzprišinātajiem, sabiedrības pieprasītajiem „laimīgajiem kloniem” – satiekas priecīgā noskalojuma nelaimes laimē. Un vispār – īsā S.Kļaviņas parādīšanās ir iespēja baudīt aktrises talanta tīrradni, kam pietiek tikai ar dažiem triepieniem, lai uzburtu visu – atmosfēru, raksturu, situāciju.
„Spoguļvīrs” noteikti ir skaisti izskatījies idejas izklāstā. Tomēr reālie notikumi vairāk vedina domāt par varoņa neveselīgu psihiskās attīstības radītu tēlu parādi, nevis neparastas personības dramatisko ceļu līdz nepieciešamībai pieslīpēties sabiedrības vidusmēra rutīnai. Taisnības labad gan jāteic, ka Jurģa Spulenieka talants ir brīnumains, un viņa radītie, redzētie personāži allaž pārliecina, šoreiz – par „mazā cilvēka” patiesuma centieniem pat tik metaforiskos apstākļos.
„Tukšās zemes ritmi” varbūt vairāk silda ar neliela ciemata knapajām ikdienas regālijām. Tomēr arī te – izsecināmais „šāda provinciāla dzīve jauno paaudzi aprok” – tā kā vairāk vedina ieraudzīt sociālu plakātu, nevis ļauj tik tiešām pārdzīvot kādu īpaši uzrunājošu jaunā puiša „stāstu”. Nu jā – pozitīvs ir patiesums, tomēr arī tas mulsina, ja kadrs pēc kadra šķiet ne visai obligāts.
Būtu gribējās justies pozitīvāk, bet procesa esamība jau arī ir ļoti pozitīva lieta.
