Bieži vien, izvirzot kādu problēmu, protagonists attopas, ka viena jautājuma risinājums rauj līdzi citus un patiesībā notiek veselas sistēmas izmaiņas.
Piemēram, vai protagonistam allaž nepieciešams padarīt apzinātas apspiestās sāpes?
Iespējams, ka, strādājot metaforiskajā līmenī, var izdarīt nepieciešamo, no jauna netraumējot protagonistu.
Taču, iespējams, arī otrādi – uzurdot sāpi, tā līdzīgi augonim uztrūkst, sāpīgā vieta sadzīst un tādējādi viss organisms top veselāks. Šādai „augoņa uztrūkšanai” var tikt veltīta, piemēram, viena psihodrāmas sesija.
Izmaiņas kādā vienā niansē, kas tomēr ir pietiekami būtiska, rada izmaiņas veselā notikumā, kas ilgus gadus ir ietekmējis protagonista dzīvi.