Cilvēks ir līdz galam neizpētīts, noslēpumains radījums, tomēr joprojām ir interesanti minēt tā būtību. Moreno humanitārie pētījumi savulaik pasvītroja realitātes slēptos dvēseles mērījumus un noslēpumainos patiesības izzināšanas intuitīvos avotus, kurus nevar izpētīt tikai ar eksperimentiem vien. Moreno juta, ka zinātniski tehnoloģiskā civilizācija brīžiem nomelno humanitārās vērtības un ka objektīvās pētniecības metodes dažkārt noniecina pieredzes radošos aspektus.
Moreno ieskats par ķermenisko un garīgo aspektu mijiedarbību savijas ar viņa radošo skatījumu uz cilvēku dziedināšanu un plašo dzīves uztveri. Tas arī vairo psihodrāmas dimensijas.
Proti, “ķermenis un smadzenes nav nekas vairāk kā tikai divi no realitātes daudzajiem aspektiem; iespējams, pastāv kosmiskās apziņas kontinuums ārpus materiālās pasaules”. Vai, piemēram, var minēt Spinozas divējādo monistisko skatapunktu, kas apgalvoja, ka ķermenis un apziņa ir aiz tiem stāvošās, vienīgās realitātes divi aspekti. Tas, kas no vienas perspektīvas šķitīs ķermenis, no citas – būs apziņa.
Arī psihodrāmā ir svarīga visas personības pašizpausme (gan ķermeņa, gan apziņas).