Psihodrāma ir domāta „visiem” – tā nav mērķēta kādai īpašai cilvēku grupai.
Vecuma ziņā – lai gan vairums dalībnieku ir no 20 līdz 50 gadiem, nereti ir sastopami gan jaunāki, gan vecāki cilvēki.
Ar pēdējiem parasti strādā viendabīgās vecuma grupās – bērnu, pusaudžu un vecāka gadagājuma grupās.
Dalībnieki var būt abu dzimumu, lai gan psihodrāmu, tāpat kā citus psihoterapijas veidus, vairāk apmeklē sievietes – tas acīmredzot ir fenomens, kas sastopams visur pasaulē. Kādi tam ir iemesli, joprojām nav skaidrs. Tomēr tas iespaido metodes normas un situāciju kopumā.
Psihodrāmas pētnieks Deiviss raksta: “Psihodrāma, dabiski, pievelk ekstravertus”.
Lai gan manā pieredzē intraverti bieži vien ir tie, kas meklē ceļu uz psihodrāmas grupu, lai kļūtu atvērtāki, sabiedriskāki un varētu labāk veidot attiecības ar līdzcilvēkiem.
Runājot par garīgo līmeni, psihodrāmu var izmantot gan darbā ar gudriem un izglītotiem dalībniekiem, gan arī ar mazāk izglītotiem cilvēkiem.
Jāatgādina, ka psihodrāma izmanto plašu neverbālo tehniku spektru kā lielisku saziņas instrumentu. Ķermeņa un žestu valodai, mīmikai psihodrāmā ir ļoti liela nozīme, jo tā vistiešākajā veidā atspoguļo visu, ar ko psihodrāmas dalībnieks ir atnācis uz grupu, un signalizē par viņa izjūtām, jūtām, domām un uzrāda pat vissīkāko pārmaiņu nianses.
Būtisks uzdevums ir laikus konstatēt, kuri no dalībniekiem varētu integrēties vienotā, saliedētā grupā. Lai to noteiktu, pirms grupas darbības sākuma psihodramatists intervē potenciālos dalībniekus. Iespējams, ka dažiem, kam būtu svētīgi grupu apmeklēt, ir nepieciešama grupa ar līdzīgu vajadzību cilvēkiem. Pretējā gadījumā pārāk daudz pārējo grupas dalībnieku domu un laika aizņemtu kāds viens cilvēks, kuram ir grūtības pieņemt grupas normas.
Savukārt Kipers uzsver, ka „derīgumam psihodrāmai” nav nekā kopīga ar etnisko vai sociāli-ekonomisko statusu. To pašu acīmredzot var teikt arī par reliģisko piederību, kas ir nebūtisks kritērijs dalībai psihodrāmā.
