Psihodrāmas ainas var attēlot notikumu paredzamu attīstību vai negaidītas dzīves krīzes, iekšējus konfliktus vai samežģījušās savstarpējās attiecības… Atainošanas paņēmieni mēdz būt tikpat dažādi, kā to cilvēku likteņi, kas spēlē piedalās.
Tomēr, neskatoties uz atšķirībām, atainojumos ir kāds kopīgs elements, pateicoties kuram tie kļūst terapeitiski. Proti, savas personiskās taisnības izteikšana notiek iztēles aizsargātajā pasaulē un „drošas vides”, proti, biedriskas grupas klātbūtnē.
Tā ir iespēja radošā un adaptīvā veidā kādu noteiktu stresa situāciju pārvaldīt – tas ir kā mēģinājums kļūt par stāvokļa saimnieku.
Psihodrāma ļauj cilvēkiem izmantot iztēles pasauli tāpat kā bērni izmanto spēli – lai simboliskā veidā pārvarētu stresa situācijas.
Un, lai gan psihoterapijas tehnikas ir atšķirīgas, arī psihodrāma paveic to pašu, ko citi psihoterapijas veidi: dod iespēju pacientam attīrīt dvēseli no visa slimīgā, kas tajā sakrājies.
Dažādu psihoterapiju pamatā ir pieņēmums, ka emocijas “sakrājas rezervuārā” kā tvaiks katlā, ja tās neatrod izpausmi. Šī situācija rada iekšēju spiedienu, spriedzi, kas noved pie psihes funkcionēšanas traucējumiem.
Lai no jauna atgūtu stabilitāti vai labsajūtu, pacientam ir jāiztukšo „jūtu glabātava”, izpaužot sakrājušās emocijas.
Dažkārt šī teorija tiek saukta par “hidraulisko modeli”. Tā saskan arī ar Freida uzskatu par psihi kā enerģijas tvertni, kam ir nepieciešama periodiska izlāde.
Psihologs un psihodramatists P. F. Kellermans piedāvā šādu psihodrāmas apzīmējumu:
“Psihodrāma ir psihoterapijas metode, kurā klienti turpina un pabeidz sev būtiskus procesus, ņemot talkā teātra izteiksmes līdzekļus, lomu spēles un dramatisku pašizpausmi.
Tiek izmantota kā verbālā, tā arī neverbālā komunikācija. Tiek izspēlētas vairākas ainas, kas ataino, piemēram, atmiņas par specifiskiem pagātnes notikumiem, nepabeigtas situācijas, iekšējas drāmas, fantāzijas, sapņus, gatavošanos gaidāmām situācijām ar iespējamu risku vai psihisku stāvokļu neapjaustas izpausmes “šeit un tagad”.
Šīs ainas ir vai nu pietuvinātas reālajai dzīves situācijai, vai arī izceļ uz āru iekšējos mentālos procesus.
Ja nepieciešams, citās lomās ir grupas locekļi vai nedzīvi objekti.
Tiek izmantotas vairākas tehnikas – lomu maiņa, dubultošana, spoguļa tehnika, konkretizācija, maksimizācija un monologs.
Parasti var izdalīt šādas psihodrāmas fāzes: iesildīšanās, darbība, pārstrāde, nobeigums un dalīšanās.”
