Noskatījos filmu “Puikas gadi” (rež. R. Linkleiters) – filmu, kas šogad pretendē uz visaugstāko novērtējumu pasaules mērogā. Tā jau ir saņēmusi un noteikti vēl saņems daudzas balvas.
Tas, ka filmēta viena zēna pieaugšana 12 gadu garumā, protams, ir komplicēts paņēmiens, tomēr žilbinošu sižetisku virāžu tajā nav. Lielākais panākums, manuprāt, nav pašas filmas saturiskās kvalitātes vai kompozīcijas struktūra, pat ne personāžu izveide…
Manuprāt, tās panākumu pamatā ir pati dotā iespēja psiholoģiski līdzdzīvot pieaugšanas procesam. Skatītājs var iejusties galvenā varoņa dažādajos vecumos un tīstīt savu iekšējo filmu par paša pieaugšanas procesu. Un, “noskatoties abas šīs filmas”, veidojas spēcīga emocionāla pēcgarša.
Tad arī filmas beigu atgādinājums par nepieciešamību dzīvot “te un tagad” skan gana nozīmīgi – nekas TĀDS jau dzīvē nenotiek, vienkārši rit mirkļi un tas ir cilvēka dzīves laiks, ko uzskatāmā veidā iemieso pieaugšana, nobriešana un citi “sīkumi”, kas dzīvošanu vērš nozīmīgu… Kā Austra Skujiņa teiktu: “Tik vien”…
