Tikko noskatījos jauno latviešu operu – Artura Maskata “Valentīnu”. Kāds milzu darbs ieguldīts! Skatītāji beigās piecēlās kājās, apliecinot cieņu un apbrīnu.
Skaisti, ka viss kopumā emocionāli sildīja. Vijīgas, pārsteigumiem pilnas melodijas ar negaidītiem līkločiem kā braucieniem pa augšup, lejup vedošiem, tomēr rūpīgi nogludinātiem ceļiem nepazīstamā, tomēr elpu aizraujošā apkārtnē.
Dīvaini kņudinošas jūtas raisīja kara tēma. Ja vēl pirms kāda laika tas liktos gauži nozelēts temats, tad tagad visi sensenajā karā skanošie jautājumi atbalsojās ar jaunu jēgu. Vai tiešām karš gaidāms, ja reiz pasaules veselais saprāts liek justies drošiem? Intonācijas kā no mūsdienu ekspertu un analītiķu mierinājumiem. Un – kas būs pēc tam? Kas tie būs par ļautiņiem, kas turpinās slīpēt skaistās Rīgas bruģi? Rīgas un laikmeta griežu tēls šajā operā kļūst varbūt pat reljefāks nekā pašas Valentīnas tēla attīstības līkloči.
Dažs režisora V.Kairiša risinājums uzrunāja īpaši. Piemēram, ebrejus iezīmējošās dzeltenās zvaigznes, kas parādījās pie koristu mūsdienīgajiem tērpiem kā biedinājuma zīme: vai mums – latviešiem – šobrīd nedraud tāds pats – citu iezīmēts – ceļš? Kā akās krītošām zvaigznēm – bez ceļa atpakaļ.
Divu vīriešu – Alekseja un Valda – attiecībās pazibēja kaut kas no… jocīgi skanēs, bet – Romeo un Džuljetas traģikas.
Ir svarīgi, ka šis darbs ir ieaicināts starptautiskā apritē. Šī opera var iepazīstināt citus ne vien ar A.Maskata brīnišķīgo mūziku, bet arī ar Latvijas kara stāstu, ko izstāsta ebrejiete Valentīna.
