Dažkārt brīvā brīdī gribas iespēt neapgūto, un filmu skatīšanās šajā ziņā ir mūžam neapkopjams lauks, kuru rušini kā gribi, tik un tā paliks neaprušināts.
Jau sen vēlējos saprast, kāpēc tik slavens ir Tintiņš. Līdzās Puaro tas ir otrs beļģu izdomājumu dārgums (ja runājam par cilvēkresursiem). Noskatījos “Tintiņa piedzīvojumus: Vienradža noslēpumu” (2011). Ņemšanās sparīga, un, ja vien es būtu bērns, tad droši vien mani tas viss itin brangi pat iejūsminātu!
Bet arī šajā pieauguša indivīda briedumā jāsecina – apbrīnojami, cik dzīvi komikss spēj atdzīvoties animācijā! Un tikai drusku pamainītās galvu un ķermeņu proporcijas norāda uz to, ka notiekošais nav īsta manta kā cilvēkresurss, taču – ir īsta manta kā animācija.
Šī filma ir sava iedvesmotāja – komiksa – slavas cienīga! Un kaut arī abi ir “mākslīgais intelekts” (S.Spīlberga terminos izsakoties), tomēr – daiļradīts daiļradītu nemaitā!
