Noskatījos filmu “Modris”.
Hm. Savīlos. Manuprāt, autori vairāk nodarbojas ar stāvokļu eksponēšanu, nekā uzjundī interesi raisošu notikumu attīstību un līdzpārdzīvojumu. Ja daudz un dikti Modris klimst pa azartspēļu saloniem un apzog savu māti, bet autori nedod skatītājam arī kādu kripatiņu pabaudīt šī varoņa citus personības aspektus (nē, nu labi, ir, jau šis tas – viņam ir attiecības ar jauku meiteni, un ir jau, protams, arī raksturā kaut kāds gandrīz neizteikts maigums, vēlēšanās izprast šo un to), taču līdzi jušanu ir grūti kāpināt. Ir daudzas seku demonstrācijas. Bet ja man pusotru stundu paģērē just līdzi cietējam, tad, piedodiet, kāpēc tieši šim? Turklāt ar tik neobligāti filmējošu, trīcelīgu kameru, ka ātri vien sāk mākt šaubas par šāda izteiksmes veida lietderību.
Varbūt jaunākai paaudzei filmā ir vairāk āķīšu, kur interesei aizķerties…?
Tas, protams, neizslēdz to, ka Modra lomas attēlotājs ir patiess, Mātes lomā R.Kalniņas atveidojums, kā allaž, izcils… Tomēr pat tēlu motivāciju līmenī rodas jautājumi, kas nevis urda, bet kaitina. Nu, labi – tēvs nav cietumā, dzīvs, bet ja šāda intriga tiek pieteikta, tad taču gribas zināt motīvus Modra mātes rīcībai, ne tikai trafareti nolasīt atziņu: ja kādam teiksi, ka viņš izaugs kā cietumnieks, nu tad, protams, izaugs jau arī. Un, ja tik viegli var atvilktnē atrast īsto tēva vārdu, tad kādi fatāli apstākļi gandrīz 18 gadīgam puisim to līdz tam ir traucējuši atrast?
Tāpat tiesas darbības. Nu, skaidrs, ka tiesneses piedraudējums Modrim nepārkāpt likumu tiks pārkāpts. Tas taču intrigu nokauj, nevis raisa. Un ko izmaina atziņa filmas beigās, ka tikai cietums sāk likt interesēties par pašu bērnu, ja mēs neko tā īsti neuzzinām par mātes un dēla attiecībām līdz filmas sižeta sākumam? Tad Modra pārmetumi, ka mātei viņa dzīve neinteresē, ir tikai tukšas atkarīga cilvēka atrunas… Un pasmucinātā advokāta labdabība pret, galu galā, tikai klientu, aizdodot naudu, arī, maigi izsakoties, nevieš ticamības auru. Tāpat “it kā izvarotās” “bēdu māsas” atriebība, uzrīdot Modrim čaļus, kas to piekauj…
Ai, nu labi, uzskatīsim, ka es tomēr apņemos šodien pēc filmas vēl kādu laiku just līdzi Modrim – aiz cieņas pret autoru labo gribu, jo patiesībā ir lieliski, ka ir tapusi jauna latviešu filma, daudz tajā ieguldīts pūļu un, jā, talanta, mīlestības pret jauna, sargājama cilvēka likteni… kuram pašam pietrūkst iespēju sevi pasargāt…
Un, neskatoties uz maniem iespaidiem, gan jau būs gana daudz skatītāju, kas būs saņēmuši no šīs filmas krietni bagātākus mākslas impulsus.
Un galu galā – šodien taču ir svētki – Helovīns. Lūk, kādi paradoksāli svētki šodien tiek svinēti…
