Ja iznāk retumis un nejauši satikt cienījamo Mudīti Šneideri, tad pēc tam allaž uz ilgu laiku paliek prātā kāda viņas izteika. Piemēram, savulaik viņa it kā garāmejot vērsa uzmanību uz to, ka mūsu sabiedrības interese vairāk ir vērsta uz to, cik zemu cilvēks var krist, bet krietni retāk uz to, cik augstu cilvēks var celties. Bija par ko domāt šajā sakarā.
Tad citu reizi mani pārsteidza viņas doma, ka savulaik savos apmēram 60 gados M.Šneidere vienkārši, bet pārliecinoši noteica: “Es negribētu būt nevienu dienu jaunāka, man patīk būt tieši tajā dzīves periodā, kurā es tobrīd esmu!”
Jo tālāk man dzīve rit, jo vairāk viņai varu piekrist.
Pirms pāris dienām satiekot, es to viņai atgādināju. Un viņa teica: “Tā es saku arī joprojām”. Un piebilda: “Es gan tomēr nesaku cilvēkiem savu gadu skaitli. Ne tāpēc, ka man būtu grūti to izdarīt, bet tāpēc, lai cilvēki neizbītos, ka vispār kāds šādā vecumā vēl eksistē”.
