Noskatījos režisora Pētera Krilova veidoto filmu “Uz spēles Latvija”. Zālē gan nebija daudz ļaužu, tāds arī nav filmas patoss – par varēm ievilināt. Toties tie bija jauni, ieinteresēti cilvēki, un tas priecē, – ka ir latviešu paaudze, kas vispār veido šo Latvijas tautas vēstures posmu un kam interesē iepriekšējo periodu darbi un nedarbi.
Un neba nu statistika būtu mainījusies, taču nez kāpēc šķiet, ka latviešu valodu šoruden Rīgā dzird vairāk. Varbūt sajūtas ir saasinātas starptautisko notikumu kontekstā, tomēr latvisku paaudzi dzird un mana. Nav tikai štampos iedzītās “krieviskas Rīgas” vai spilgti pamanāmās ušakoviski ždanoviskās krieveklības uz smaidošiem plakātiem un mūsu pastkastītēs.
“Uz spēles dzīvība” rada uzticību – caur ļoti privātu dzimtas pieredzi skatoties uz pēckara laiku – gan uz to, kāds tas tika atspoguļots A.Griguļa romānā, A.Brenča filmā un čekas pašslavinošā TV raidījumā, bet izdzirdot arī tā laika dalībnieku personiskās atmiņās un redzot oficiālo nostādņu aizkadrus. Interesanti, ka daļa patiesības ienāk caur “dokumentālu animāciju”, kas pauž īstenību izmisīgā, skrupulozi no pagātnes ārā vilinātā īstenībā, kas reizē patiesības meklējumos brēc par neiespēju izkļūt no nosacītības.
Visvairāk mani uzrunāja nodevības tēma. Režisora jautājums – kā tas varēja gadīties, ka vesela rinda “savējo”, jauni cilvēki kļuva nodevīgi pret saviem tautas brāļiem. Un laikam – līdzīgi S.Baumanes “Akmeņiem manās kabatās” – latviešu kino šobrīd spilgti iestīdz latviskā gēna izpētes jautājums. Cauri laikiem, personiskās pieredzes un garīgās veselības līkločiem – “kā tas varēja gadīties, kas ir tā pamatā?”.
No šī viedokļa īpaši interesants man liktos pētījums – kā tad mūsdienās uzvedas latviskais spiega, dubultaģenta, nodevēja, ziņotāja, informatora utt. gēns. Diezin vai tas snauž… Tā būtu vesela mūsdienu dzīves ziedošu norišu buķete! Par kuru tik reti mēs saprotam, “kā tas varēja gadīties?”. P.Krilovs ir uzjundījis jautājumus, par kuriem mūsdienu atbilžu joprojām nav. Autori beigās ļoti uzskatāmi to atgādina, skatam no augšas pārslīdot pāri stūra mājai kā garāmejot ar latvisku dziemiņu fonā.
