Noskatījos filmu “Guļošā skaistule”. Lai gan “Sleeping Beauty” citkārt tulkotu kā pasakaino “Apburto princesi”, tomēr Austrāliešu filma stāsta par skaistu meiteni, kas nodarbojas ar neparastiem seksuāliem pakalpojumiem – piespiedu kārtā iedzērusi aizmidzinošas zāles, viņa tiek nodota padzīvojušu izvirtuļu apgramstīšanai. Šo 2011. g. veidoto, nu jau arī šur tur godalgoto vai vismaz pamanīto filmu ir noderīgi paskatīties, lai atpazītu, kādas ir “šizoīda rakstura” iezīmes.
Manuprāt, filma nav izcili veiksmīga. Lai gan sievietes portrets ir radīts, dažas sižeta līnijas paliek gaisā karājoties, apraujas tā arī diez ko neatklātas un īsti nebalsta filmas nolūkus. Paliek iespaids, ka tās būtu varēts savīt kopā mērķtiecīgāk.
Taču vienu gan šī filma atgādina – ka iedalīt cilvēku slēptās vēlmes visiem saprotamās kastiņās ir drusku naivi. Cilvēku dziņu izpausmes ir krietni plašākas, nepieklājīgākas un nepieradināmākas, nekā vairumam cilvēku patīk tās iedalīt un klasificēt. Cilvēks ir normāls radījums pat tad, ja šķiet galīgi nenormāls. Tas jāpieņem un jārespektē. Un – par to dažkārt der aizdomāties.
