Ap desmitiem baseinā uzrodas “Radioteātris”. Tas nav īstais Radioteātris. (Sākumā es šo vārdu minēju bez pēdiņām, bet piezvanīja Māra Eglīte un sašutusi teica, ka tā neesot viņa. Tā tiešām nav viņa, cienījamā diktore ir vienkārši izcila un arī manis apbrīnota un mīlēta, un es vēlreiz viņai atvainojos par nez kāpēc sētajām šaubām, ka tā varētu būt viņa, jo viņa tā nav un es vispār negribēju aizskart cēlo Radioteātra vārdu, kas ir gan lielisks, gan leģendārs. Bet es nezinu, kā citādi nosaukt runātīgu cilvēku, kurš brīnišķīgi runā, bet kuru es tikai dzirdu, nevis redzu. Es, protams, varētu speciāli skatīties uz viņu, bet tad es nevarētu darīt to, ko es daru.)
Tātad – “Radioteātris” ir aktīva dāma ļoti cienījamos gados, kas baseinu ir izraudzījusies par pašu piemērotāko vietu savu ikdienas gaitu rūpīgam izklāstam. Un vispār – feini aktīvs sievišķs, jo, manuprāt, viņas vecumu pat nevar nosaukt par cienījamu, drīzāk – retu, izceļamu un peldēšanai ārpus kārtas esošu.
Balss decenta, labi nostādīta. Stāstīts tiek otrai nabaga peldētājai tajā pašā celiņā, kuras peldēšanas lietderības koeficients, manuprāt, līdz ar to jau sen ir nokrities tuvu nullei. (Par tiem nenopeldētajiem 3 latiem varētu noēst 5 biezpienmaizītes + vēl izdzert kādu žēlīgu kapučīno). Taču – cik esmu ievērojis, “Radioteātra” dialoga/monologa partneres šad tad mainās, tā ka, iespējams, izbijušās jūtas jau gana uzzinājušas un nolēmušas beigt savas klausītāju vai, pareizāk sakot, nepeldētāju gaitas.
Tomēr tantes – “Radioteātra” attālas atskaņas ir saklausāmas jebkura celiņa jebkurā punktā – no tām neizbēgt nevienam, pat tam, kurš varonīgi nolēmis neko nedzirdēt. Kā, piemēram, es.
Teātrī viņa tiktu slavēta par spēju raidīt frāzi tā, lai būtu dzirdams arī tam nabadziņam otrā balkona pēdējās rindas pašā maliņā. Lai gan man iznāk tam būt, es gluži tā nejūtos. Jo vismaz peldēšanas ziņā mēs esam mainītās lomās – drīzāk viņa ir otrā balkona pēdējās rindas pašā malā, kamēr es peldu pa baseina vidusceliņu un cenšos absolūti neizdvest ikreiz augošos protestus, kas manī krājas, tomēr – augstākais – izplūst dusmīgu burbuļa veidolā vienīgi no ūdens apakšas. Jā, varbūt arī decenti, jā, varbūt arī labi nostādīti, tomēr – katrā ziņā – nedzirdami.
Taču tante – “Radioteātris” tomēr vienā ziņā ir meistars. Gods kam gods – viņas runātais ir būvēts pēc tipiska seriālu uzbūves principa. Proti, – pat tad, ja tava galva peldēšanas laikā zem ūdens atrodas vismaz divas trešdaļas no “Radioteātra” priekšnesuma ilgšanas, tik un tā – sižetam var izsekot un nevienu notikumu pavērsienu nav iespējams palaist garām.
Ar ko arī apsveicu šo “Radioteātri”. Ir taču vēl Latvijā izcili talanti, pat ja tie tobrīd neatrodas īstajā laikā un vietā!
