Sācies miglains rīts – mājas otrpus logam pabalējušas un neuzceltā māja izskatās vēl neuzceltāka.
Vakar Vācu filmu nedēļas ietvaros noskatījos aizvadītā gada vācu filmu favorīti “OH BOY” (labākā…, labākais… – godalgoti turpat vai visi galvenie veidotāji).
Filma par to, kā jauns puisis piedalās absolūti normālā dzīvē – kāda nu tā mums visiem ir, taču – viņa acis (un līdz ar to – arī mūsējās) ierauga apkārtnotiekošos kā vienu vienīgu absurdu… – kuram kā reālai dzīvei īsti nevar piekasīties, tomēr arī pieņemt – pagrūti. Takšu – tieši tā nu reiz dzīvojam!
Un vēl – ,ja runā par cilvēka dzīves meklējumiem, šī filma lieku reizi uzjundī globālo jautājumu, ciktāl dzīvojam savu dzīvi un ciktāl esam iekāpuši jau citu cilvēku pasaulēs… Ak, šī indivīdu globalizācija, ak šie robežstāvokļi, kuru robežstabiņi ir nojaukti un robežsargi novākti. Oh boy!
Izvēlētā estētika – melnbalta. Kad nianses dzīvojas nevis pa krāsainu spektru, bet klimst pa melnbaltu krāsu skaliņu. Ja sākumā neizlasa reklāmā, ka filma ir melnbalta, tad līdz filmas vidum tas it kā pat nekrīt acīs. Tikai ap vidu rodas šīs pašas filmas problēmu cienīga paranoja – vai tad tiešām šī filma ir bez krāsām? Un zināt – tā nav, jo, kad par šo faktu sāk intensīvāk domāt, pamani dzeltenu māju un kādus zaļus koku vainagus vai zāļu pudurus…
Bet tik tiešām – ,noskatoties filmu, rodas gauži melanholisks vēlējumies – padzīvot tik skaistā melnbaltā pasaulē. Kur krāsu trūkums rada īpašu māksliniecisku estētiku – kur melns ir melns, kur melns nav melns, kur balts ir balts, kur balts nav balts… bet tā ir plaša, krāsaina skala no dažādas intensitātes palēkuma, nevis pelēcības…
Patika. Kāda gan tā pasaule ir! Kā reiz latviešu klasiķis rakstīja: “Jēziņ, Mariņ!” Mūsdienu pasaules tulkojumā tas skan šādi: “Oh boy!”
