Ziemeļkorejai nu ir jauna doktrīna. Tā ir pieteikusi karu Dienvidkorejai un pie reizes visādam gadījumam arī Amerikai, lai pati izskatītos varenāka.
Šorīt tāda sajūta, ka arī man būs jāmaina sava doktrīna. Bet, tā kā es negribu būt tāds, kā Ziemeļkoreja, es rīkošos tai pilnīgi pretēji.
Es šorīt Dienvidkorejai un Amerikai piesaku mieru. Un pie reizes Ziemeļkorejai (lai izskatītos varenāks).
Vakar paskatījos, kā tās militāristi apsolās vajāt Dienvidkorejas līderi tā, lai tas nevarētu paslēpties nekur visā plašajā pasaulē un parakstīt kapitulācijas dokumentus, līdz ar to Dienvidkoreja būtu tā sakauta, ka tai nepietiktu vairs spēka un iespēju pat kapitulēt – jo arī tas prasa kādu kripatiņu enerģijas…
Par miera pieteikšanu arī es esmu gatavs šādam Ziemeļkorejas izaicinājumam.
Tātad – es šorīt piesaku pasaulei mieru! Nevis to mieru, kas Ziemsvētkos (miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts) un nevis to mieru, kam būtu jābūt vienmēr un visur (ja sit pa vienu ausi, tad pagriez otru)…
Nē, es piesaku to mieru, ko pasaule pat nepamanīs. Un jo vairāk miera es piesaku, jo varenāks jūtos. Proti, pat ja Dienvidkorejai, Ziemeļkorejai un Amerikai nav svarīgi, ko es tai piesaku, tad man ir svarīgi, ka man ir miers ar Ziemeļkoreju, Dienvidkoreju un Ameriku. Un, iespējams, – ar visu pasauli. Lūk, cik varens es esmu. Vienalga, lai kāda tā pasaule arī nebūtu.
Es šorīt piesaku mieru. Es saprotu, ka citiem uz to ir pilnīgi nospļauties. Bet – tas ir svarīgi man. Lai jau pasaulei un cilvēkiem nav miera, man tas šorīt ir.
Priecīgas Lieldienas!
