Biju šodien uz Jāņa Skuteļa stāvizrādi “Optimistika” un tagad mēģinu saprast savas izjūtas par to.
Pirmkārt, talantīgs cilvēks. Par viņa jokiem tiešām var teikt, ka tie ir nevis izstāstīti, bet uzradīti. Arī sižeta tur nav, tomēr stāstījums turas kopā un teksti izriet viens no otra vai ir saistīti ar asociatīvām pārejām – pat neskatoties uz to, ka nav dramaturģiskas kompozīcijas. Līdz ar to šķiet, ka viņam nevarētu jokus uzrakstīt priekšā, jo tie neslēpjas gluži tekstā. Sāls neslēpjas īsti vārdā, bet tajā visā kopumā, ko viņš paveic – ar aprāvumiem, ritma maiņām, žestiem, izspīlētu žargonu, zināmu seksīguma ekspluatāciju… Un viņš to visu droši pārvalda. Zāles reakcija par to liecina.
To visu kopā savelkot, rodas iespaids, ka viņš nav tiražējams. Jā, nonāku pie secinājuma, ka viņš ir unikāls. Ja nākas nonākt pie šāda secinājuma, tad nav slikti pavadīt vakaru tik ekskluzīvā kompānijā.
