Jaunā latviešu filma “Mammu, es tevi mīlu” tiešām sagādāja prieku. Par to, cik pieaugšana ir piņķerīga. Un – cik maskētas mēdz būt mīlestības formas – pat bērna un mātes sūrajā ikdienā, no kuras nedrīkst izkrist, jo tur “apgrozās pat deputātu sievas”.
Visi komponenti pārliecina. Tas, cik grodi, dabiski, pamatoti un neuzbāzīgi attīstās scenārijs. Tas, cik dabiski tēlos dzīvojas mazie puikas, īpaši jau Kristofers Konovalovs. (Dažkārt jauki lolotās filmās ar bērnu piedalīšanos tomēr atgrūž kaut kādas nepatiesības drupačas, šajā ne.) Vita Vārpiņa mammas lomā atkal apliecināja savu talantu un šarmu. Izvēlētā valoda tēliem labi ieguļ mutē. Dažādi feinie knifi otrā plāna lomās – nabaga daudzcietusī I.Briķes varone; skolas sociālā darbiniece, kas nolēmusi darīt galu tam, ka “zēns ar krūšturi uzbrūk meitenei “…
Jānis Nords – kāds ielāgojams vārds! Latviešu kino – kāda interesanta parādība!
